Logs uz... jeb „Kaķu” piedzīvojumi Sanktpēterburgā

„Kaķu” diriģente Inga Zirne jau to zina, ka kaķiem vajag paganīties. Nebūtu cita maršruta, riņķotu ar iespējami mazāku busu ap pilsētu. Tā kaķi paši smej un labprāt atsaucas pagastu kultūras dzīves vadītājiem un dodas dziedāt te uz Rūjienu, te Sēļiem vai kādu citu vietu, kur tikai pabrīnīties par to, cik mūsdienīgi renovēti tautas un citi saietu nami.

 

Šopavasar „Kaķi” cirta logu uz Sanktpēterburgu – Krievijas kultūras citadeli. Veda dziesmu Pēterpils latviešiem. Nacionalitāšu namā notika koncerts un saviesīgs pasākums ar latviešu biedrībā pulcētiem tautiešiem un ģenerālkonsula piedalīšanos. Starp citu, gudri – uz to brīdi, kamēr notika dziedāšana, līdzpaņemtie bērni pēc pāris dziesmu noklausīšanās tika aizvesti uz praktisku darbošanos blakus zālē nevis mocīti pieaugušo jūtu tricināšanai dziedātās dziesmās, no kurām ne viena vien, protams, tika dziedāta līdzi. Turieniešu stāsti dzīvei Krievijā – dažādi, ne viens vien – mīlestības stāsts, bet padsmit dzīves gados svešumā ar nepazaudētu latviešu valodu. Un arī tagad mazajiem tautiešiem ir sava svētdienas skola, kur latviešu valodu un tradīcijas mācīties.

„Kaķu” pēdiņas Sanktpēterburgā mina dažādus ceļus. Daudzos parkos gan tiem bija liegts iet, jo tie vēl bija slēgti na prosušku. Šī kļuva par jaunu, visādi locītu metaforu „Kaķu” leksikā. Brīvajā laikā kolektīvi tika apbrīnotas Romanovu dinastijas un galmam pietuvināto aristokrātu īpašumu bagātības gan Gatčinas, gan Orānienbaumas pilīs. Kam bija veiklākas ķepiņas, tie pamanījās greznajā Šuvalovu pilī Faberžē kolekciju apbrīnot un turpat uz brīdi atvesto Frīdas Kalo un Djego Rivjeras kaislību stāstu  oriģinālgleznās un dzīvesstāstā līdzdzīvot, Jusupovu pilī izsekot Rasputina pēdējām dzīves stundām tam veltītajā ekspozīcijā. Sanktpēterburgas centrā vai uz katra nama kādam pašu zemē un pasaulē atzītam māksliniekam – memoriālā plāksne. Bija iespēja paviesoties Dostojevska dzīvokļa istabās un cauri baložu pilnam pagalmam doties uz Annas Ahmatovas istabām – atvērt dažas Krievijas traģiskās vēstures lappuses. Un vēl bija visu kopējs nakts brauciens pa Ņevu un citām upēm un kanāliem ar dziesmām zem tiltiem.

 

Bet arī kaķos ir mākslinieku gars – bija Lieldienu laiks un hosteļa virtuve pārtapa olu krāsošanas meistardarbnīcā. Pateicoties dažu kaķeņu pārbaudītiem mākslinieciskiem eksperimentiem, kuros tika izmantotas zīda kaklasaites, sanāca oliņas krāšņākas par Faberžē darinājumiem, bet bija arī tradicionālās latviešu sīpolmizās vārītās.

Starp citu, lasot Raiņa vēstules mājiniekiem laikā, kad viņš studēja Pēterītī (kā pats raksta), tajās nekādas poētikas, vien komentāri par sūtīto paciņu saturu: „Jā, mammiņ, ar oliņām bija nu gan gājis, kā jau ar viņām mēdz iet – 27 bija ieplīsušas, tās vakar un šodien pusi izdzērām, pusi ceptas apēdām, citas bija grozā pavisam ko nelabu pietaisījušas.”

Nu kādu laiku kaķiem būs miers? Bet vēl jau Muzeju nakts, vēl... Paldies Tev, Mārtiņ, ka atkal biji ar mums – jokos, dziesmās un... (deju gan laikam nebija). Paldies Inai Grāvītei par brauciena organizēšanu un Tomam Upneram Valmieras Kultūras centrā par biļeti braucienam uz Pēterburgu. Un, protams, Līgai Ivānei – cilvēkam orķestrim. Kā paši dziedam, nu, citējot Veidenbaumu, „No putekļiem ārā, no dūmiem/ Mūs ziedošais pavasars sauc”. Lai kopā justais rosina jaunām alkām dziedāt un būt!

Māris Bušmanis